Divas skābas O–H grupas padara sērskābi diprotisku.
Tas ir Lūisa uzskaites modelis; reālo elektronu blīvumu nevar pilnībā aprakstīt ar vienu lokalizētu dubultsaišu zīmējumu.
Sērskābe ir H₂SO₄, diprotiska sēra oksoskābe. Ūdenī tā var atdot divus protonus secīgos posmos: pirmais protona pārneses solis ir ļoti labvēlīgs, bet otrais no HSO₄⁻ ir atsevišķs līdzsvars.
Pieraksts HO–S(=O)₂–OH ir noderīgs pirmais struktūras modelis, jo skaidri parāda abas protonus atdodošās O–H grupas.
Tas ir Lūisa uzskaites modelis; reālo elektronu blīvumu nevar pilnībā aprakstīt ar vienu lokalizētu dubultsaišu zīmējumu.
Atšķaidītā ūdens šķīdumā pirmo protona pārnesi ievadķīmijā uzskata par praktiski pilnīgu.
Izveidotais HSO₄⁻ var atdot otru protonu atgriezeniskā līdzsvarā. Atšķirīgs lādiņš un solvatācija nozīmē atšķirīgu abu posmu līdzsvaru.
Jonu hidratācija un protonu pārnese izdala ievērojamu siltumu.
Lokāli izdalītais siltums stipri atkarīgs no koncentrācijas un sajaukšanas apstākļiem, tāpēc koncentrēta un atšķaidīta sistēma ķīmiski nav vienkārši tas pats.
| Formula | H₂SO₄ |
|---|---|
| CAS reģistrācijas numurs | 7664-93-9 |
| PubChem CID | 1118 |
| Standarta InChI | InChI=1S/H2O4S/c1-5(2,3)4/h(H2,1,2,3,4) |
| Kanoniskais SMILES | OS(=O)(=O)O |
Lūisa struktūra ir noderīga elektronu uzskaitei, bet mūsdienīgs saišu apraksts ietver lādiņa atdalīšanos un delokalizāciju.
Pēc pirmā protona zaudēšanas daļiņa jau ir negatīvi lādēta; nākamā protona noņemšana veido dianjonu, tāpēc elektrostatika un solvatācija mainās.
Nē. Lielā koncentrācijā šķīdinātāja vide, ūdens aktivitāte un daļiņu sadalījums būtiski atšķiras no atšķaidīta šķīduma.